Pasakas kā dzīves scenāriji un to metaforiskā nozīme (1.daļa)
Prof. Gunta Ancāne
Pasakas mīl bērni un mīl pieaugušie. Izteicieni „pasakaina dzīve” un „dzīvot kā pasakā” apstiprina cilvēku patiku pret pasakām. Jautājums rodas, kāpēc tas tā, jo pasakas nebūt nav viennozīmīgi jaukas un tajās attēlotajiem raksturiem piemīt visa plašā cilvēcisko jūtu gamma.
Viena no atbildēm varētu būt, ka pasakas attēlo dzīves pamatpatiesības, pamatprincipus, māca izprast cilvēku jūtas un emocijas, to dinamiku, konfliktus, kā arī dažādas dzīves grūtības un to risinājumu veidus.
Kā teicis viens no lielākajiem pasaku nozīmes pētniekiem Bruno Betelhaims, cilvēks, īpaši bērns, jūt, ka pasakas, lai arī nav reālistiskas, tomēr ir dziļi patiesas. Maza bērna dzīve patiesībā ir kā brīnumpasaka – burvestību pilna – tētis noceļ no augšējā plaukta kā likās nesasniedzamo, mamma pēkšņi ir atnesusi tik ļoti kāroto, vielas un lietas temperatūras ietekmē maina krāsu un izskatu un tā bez gala. Bērna acīm pieaugušie pārvietojas mājiņās, kurās iekārtoti dīvāni un stūre, lido pa gaisu kā lidojošie paklāji, prot uzburt labas un iekārotas mantas un tā bez gala. Sākumā viss brīnums – par visu par brīnīties un priecāties, reizēm arī baidīties. Un ir tik daudz jautājumu, kā tas viss darbojas, kādas ir likumsakarības, kāpēc, ar kādu mērķi.
Lai arī šķiet, ka pasakas uzrunā galvenokārt ar savu virspusējo saturu, tomēr lielāka nozīme ir to neapzinātajam vēstījumam par vispārcilvēciskajiem lielajiem jautājumiem, kuri saistīti ar dzīves jēgas meklējumiem – dzīvība un nāve, šķēršļi nodomu īstenošanā un to pārvarēšanas veidi, labā un ļaunā pretstats, dzīves vērtības un nepieciešamības, tādu vērtību kā pašcieņas, drosmes, izturības, mērķtiecības izvērsumi. Pasakas sniedz atbildi uz jautājumu kā pasaule iekārtota, kā pareizi dzīvot, kā iemācīties dzīvot saskaņā ar sevi. Kas es esmu? No kurienes nāku? Kurp dodos? Tās mazliet slēptā veidā, vēršoties pie cilvēka zemapziņas izstāsta svarīgāko par dzīves un cilvēka būtību.
Pieaugušie bērniem dzīvi parasti attēlo vienpusēji. Stāstot, cik visi cilvēki, zaķīši un kaķīši ir jauki un labi un aicinot tādus jaukus un saldus būt arī pašus bērnus, vecāku nolūki lielāko tiesu ir labi. Tomēr bērns jau agrīnā bērnībā iegūst citu, pretēju dzīves pieredzi – ka mīļie vecāki, citi pieaugušie un dzīve kopumā reizēm nemaz nav jauki, ka pats reizēm jūt milzīgu emocionālu diskomfortu, kuru pieaugušie negrib vai neprot izprast. Joprojām bieži dzirdam, ka bērna neveiklo izturēšanos, ko rada diskomforts sakarā ar smagu jūtu pārdzīvojumu – tādu kā bailes, aizvainojums, dusmas, bezpalīdzīgs niknums u.c., kāds cietsirdīgi nosauc par „niķiem” vai „histēriju”.
Tādās situācijās pasakas nāk kā palīgi un izglītotāji, kas apstiprina, ka eksistē dažādas jūtas un ka no tām nav jābaidās, tās var izprast, ka pasaulē ir ne tikai labas lietas, bet arī dažādas problēmas, kuru priekšā nevar atļauties gļēvi nolaist rokas, bet kuras ir iespējams un kuras ir nepieciešams iemācīties pārvarēt. “Difficulties are create to overcome them.”
Daudzu pasaku neapzinātais vēstījums ir tieši šis – pasaulē blakus labajam pastāv arī ļaunais. Un tālāk tās iedrošina katru cīnīties par saviem mērķiem, savu pašcieņu, savām vēlmēm un nepieciešamībām.
Pasaka par Ansīti un Grietiņu.
Tas ir stāsts par to, kā jūtas bērni, kuri izjūt lielas bailes, nāves bailes. Pasaka sākas ar to, ka bērni noklausās mātes un tēva sarunu, kurā abi nolemj savas nabadzības dēļ bērnus nogalināt. Ķā zināms, nabadzība bojā raksturu, cilvēki nocietinās, kļūst mazāk iejūtīgi, mazāk spēj līdzi just ( te vietā atcerēties, ka PVO dokumentos minēts, ka nabadzīgi cilvēki biežāk cieš no somatiskiem un emocionāliem traucējumiem, t. sk. disforijas – pastāvīgs īgnums, aizkaitināmība, naidīgums un nelabvēlība ir biežas emocijas.). Abi vecāki nolemj otrā rītā aizvest bērnus dziļi mežā un tur atstāt meža zvēriem par barību. Tā kā bērni paši atrast ceļu uz mājām nespēs, divas mutes vairs jābaro nebūs. Ansītis šajā draudīgajā situācijā neraud, nelūdz žēlastību, bet izdomā izeju – izzogas no mājas un salasa akmentiņus, kurus no rīta izbārstīt uz ceļa, lai atrastu ceļu mājup un vēl mierina Grietiņu. Šekspīra traģēdiju cienīgs samezglojums – vecāki vēlas bērnu nāvi un tomēr, nekur citur, kur atgriezties viņiem nav. Tātad pasaka ir stāsts, mācība par to, ka ir dzīvē ir smagas situācijas un ka arī smagās situācijās risinājums ir meklējams un atrodams.. Kad bērni atgriežas mājās, māte kļūst atklāti nikna. Bērni tiek aizvesti atpakaļ, šoreiz bez akmentiņiem, lai viņi neatrastu atpakaļceļu. Un atkal abi nezaudē drosmi un viens otru iedrošinādami dodas meklēt ceļu.
Viena no blakus tēmām šajā stāstā ir par „labajiem” vājajiem cilvēkiem un ļaunumu, ko viņi nodara. Tēvs sākumā ir it kā labais tēls, jo it kā iebilst pret mātes nežēlīgo plānu. Tomēr tikai it kā. Jo neko aktīvi nedara, lai savus bērnus aizstāvētu. Baiļu pilnā nedrošībā pakļaudamies sievas plānam un vezdams bērnus mežā, kur paredzams, ka tos saplosīs meža zvēri, viņš savu iekšējo panikas un, acīmredzami izstumtās agresivitātes dēļ, rīkojas tikpat cietsirdīgi kā sieva.
Meža zvēri bērnus nesaplosa, toties viņi nonāk pie raganas, kura nolemj apēst sākumā vienu no viņiem. Atkal dzīvības un nāves jautājums. Un atkal bērnus glābj pašu drosme un attapība. Tomēr cīņa par savu pastāvēšanu un izdzīvošanu nevar tikt izcīnīta „saldi un mīļi” – lai netiktu nogalināts Ansītis, jānogalina ir ragana. Kad dažus gadus atpakaļ Vācijā skatījos Engelberta Humperdinka pasaku operu „Ansītis un Grietiņa” bērnu pilnā zāle sajūsmā šalca raganas nāves skatā. Nez vai kāds tai brīdī aizdomājās, ka strikti ņemot, redz slepkavības ainu, stāstu par to, ka bērni bez vecāku emocionāla atbalsta nevar veselīgi attīstīties un spiesti kļūt par noziedzniekiem kā citādi pārkāpt dabisko labestības robežu. Zāle uzgavilēja par citu ko – ka bērni atraduši veidu kā palikt dzīvi. Pasakai svarīgāka par moralizēšanu ir atļaujas došana cīnīties un sevi aizstāvēt. Tā kā Grietiņa atrod raganas dārgakmeņu krājumu, bērni var droši doties atpakaļ pie vecākiem, kuri tagad vairs nav nabagi, un visa ģimene kopā var turpināt tālāk dzīvot „laimīgi”.
Šī pasaka var tikt analizēta kā stāsts par vecākiem, kuri ir nabadzīgi ne tik daudz naudas, kā emocionālā ziņā un kuriem bērni ir kā instruments savu ērtību un labsajūtas uzturēšanai. Bērna domas un jūtas, viņa dzīve pati par sevi ir nevērtīga jeb tā ir tik vērtīga cik labsajūtas un komforta viņš sagādā saviem vecākiem. Tie ir aprobežoti, paštaisni vecāki, kuri dzīvo pēc principa – ir mūsu viedoklis un nepareizais viedoklis.
Bērni, klausoties šo pasaku, identificējoties ar galvenajiem varoņiem, izdzīvo bailes būt atstumtiem, pamestiem, apēstiem, nogalinātiem un prieku, tiekot ar grūtībām galā un apmierinot savu nepieciešamību būt pie vecākiem, būt mīlētiem. Jūtas, kuras viņi jau pazīst no pašu pieredzes, tikai tagad tām atrasti vārdi un iegūta kognitīva izpratne par tām un, kas svarīgākais, izdzīvotais notikums beidzas bērnam patīkami. Viņš kopā ar galvenajiem varoņiem ir pārdzīvojis grūtības un uzvarējis.
Publicēts: Rīgas Stradiņa universitātes PSIHOSOMATISKĀS MEDICĪNAS UN PSIHOTERAPIJAS katedras 25 gadi un klīnikas 10 gadi, RSU, Rīga, 2021.g., 162.lpp.
