Pasakas kā dzīves scenāriji un to metaforiskā nozīme (2.daļa)
Prof. Gunta Ancāne
Pasakas par tēmu, kā tēva dēls gāja pasaulē laimi meklēt, ir stāsts par atkarības jūtu pārvarēšanu un gatavību uzsākt neatkarīgu, autonomu dzīvi. Apdraudējuma situācijās savas nedrošības pārvarēšana dod iespēju atrast nepieciešamos risinājumus un ar uzvaru iziet no situācijas. Varoņiem pārvaramās daudzās grūtības norūda un nobriedina viņus kā personības un ļauj izvirzīt atkal jaunus un jaunus uzdevumus. Šīs ir pasakas, kuras aicina stādīt lielus mērķus, pieņemt sarežģītus izaicinājumus pārvarot bailes un atkarības vēlmes, māca nebaidīties no dzīvē neizbēgamajām cīņām, vispirms jau katram pašam sevī, ar savu vājumu, gribasspēka trūkumu, infantīlām vēlmēm, piemēram, kā aicinājums sev „neej ārā no savas “komforta zonas”, atpūties, nemokies, nestreso, dzīvo viegli, gan jau kāds cits izdarīs, izcīnīs, izdomās, sakārtos”. Šādi domājošs pieaugušais varbūt nebūs pats vērtīgākais sabiedrības loceklis, tomēr kādu laiku jutīsies gluži apmierināts ar sevi un dzīvi. Tomēr šādu cilvēku apdraud noteikti personības traucējumi, kas viņa tālāko darbību izvērš līdzīgu Melnā prinča tēlam, „ lai viņš dara, cīnās, es paskatīšos kā viņam tajā cīņā ies, neriskējot ar savu pašcieņu, gudri pamācīšu kā vajag cīnīties un pakritizēšu, ka vēl jau nav gana perfekti izdarīts un tad beigās, kad viņš pārgurumā paklups, izmantošu brīdi, lai piesavinātos viņa darba rezultātu, pašu noniecinātu u.tml.”.
Šādi domā un no neizbēgamajām dzīves cīņām atsakās cilvēki, kuru personības dziļākajā būtībā mīt savas nevērtības, sliktuma izjūta un kuriem tāpēc ir bailes no atklātas cīņas, jo tajā viņu nespēja būs skaidri redzama, tādēļ, ka cīņa ir situācija, kurā cilvēks atklājas pilnībā – viņa gan potences, prasmes, gan neveiklības ir kā uz delnas. Bieži šiem cilvēkiem ir narcistisku traucējumu diagnoze. Ārēji šie cilvēki atpazīstami tādejādi, ka, kā galveno mērķi savā dzīvē stādot varu un augstāku stāvokli pār citiem, viņi izvairās skaidri formulēt savus principus un vērtības, līdz ar to, viņiem ir iespēja vienmēr piekļauties vēl stiprākajam, saglabājot iespēju īpaši nepiepūlēties un ar savu galvu nedomāt, savu agresiju tie iemācās izpaust pasīvi – piemēram, mēs to redzam „t.s.Delfu komentatoros – aiz nikiem noslēpušies mazi, nikni spindzētāji, kuru intelektam, šķiet, pat viens komentāru teikums, ir izaicinājums”. Pieaugušie, kuri nemīl varoņpasakas, bieži vien cieš no šīs problēmas – vēlmes aktīvi nozākāt aktīvos un darošos, pašiem paliekot pasīviem un tātad, ārpus kritikas esoīs – jo tā kā viņi neko nedara, viņus nav par ko kritizēt, kā rezultātā pašu vērtības un pašcieņas izjūta vismaz zemapziņas līmenī dzīves laikā krītas un krītas.
Sarkangalvīte un vilks
Stāsts par bailēm ir aktuāls arī pasakā Sarkangalvīte un vilks. Pieaugušais lasītājs aizdomājas: 1)kādas jūtas vada māti, tai sūtot briesmu pilnā mežā savu mazo meitiņu, 2)ar ko tik slima ir vecmāmiņa, kas attaisnotu maza bērna sūtīšanu briesmās, 3)kāda jēga ir apciemot vecmāmiņu mazam bērnam, ja pieņem, ka vecmāmiņa ir smagi slima, bet groziņā nav zāļu? Ja runa būtu par emocionālā atbalsta sniegšanu, tad daudz piemērotāka būtu mātes vizīte pie vecmāmiņas. Bērns nevar sniegt smagam sirdzējam nepieciešamo emocionālo atbalstu. Tad kāpēc gan? Kas slēpjas aiz nevainīgās, pat it kā cēlās mātes rīcības? Atbilde uz kāpēc māte neaizstāv savu bērnu, varbūt rodama Vilka un Sarkangalvītes tēla nelielā izvērsumā. Kā tas nākas, ka Sarkangalvīte pretēji mātes padomam nolemj pa briesmu pilnām meža pļaviņām vēl pastaigāties? Kas ir šis uz meža ceļa satiktais, laipni tērgājošais vīrs, kurš, uzzinājis, kurp meitene dodas, aizsteidzas viņai priekšā tur sagaidīt? Vai meitene nav brīdināta pārāk atklāti ar svešiniekiem neizrunāties? Kā tas nākas, ka viņa laipni pastāsta vilkam, kur viņu varēs satikt, tā vietā, lai grieztos atpakaļ un sauktu pēc palīdzības? Jāņem vērā, ka atšķirībā no Ansīša un Grietiņas Sarkangalvīte vecāku māju pamet ar prieku. Un viņa ir nobriedušāka, jau pusaudžu gadus sasniegusi, un atšķirībā no abiem iepriekšējiem tēliem, pēc mātes tā vairs netiecas. Un meža ceļš priekš viņas nav svešs un ir labi pazīstams. Pero pasakas variantā vilks, kurš, Sarkangalvītei ienākot, guļ vecmāmiņas gultā, aicina viņu pie sevis gultā, pirms tam aicinot izģērbties, ko viņa arī labprāt dara. Un uz meitenes jautājumu par viņa lielajām rokām atbilde ir: „lai es tevi varētu labāk apkampt.” Tiklīdz uz šo pasaku palūkojamies kā uz stāstu par meiteni, kura, varbūt pubertātes periodā, interesējas par vīriešu valdzināšanu, seksuālajām attiecībām un, kura, vēlas būt pavedināta un kura diezgan labi sadarbojas ar māti un vecmāmiņu (viņu starpā konfliktu nav) stāsta detaļas kļūst saprotamākas. Pero variantā pasakas nobeigumā ir neliels moralizējošs dzejolītis, ka jaunām meitenēm nevajadzētu vis katram klausīt un uz katru klausīties. Iespējams, 21. gadsimtā dažiem šķitīs vecmodīgs.
Pasaka par Trīs ruksīšiem un vilku
Pasaka par Trīs ruksīšiem un vilku, kas pirmajā mirklī arī varētu šķist pasaka par bailēm, tomēr vairāk ir stāsts par to, cik svarīgi ir spēt atlikt izklaidi, spēles, atpūtu, baudu un citas patīkamas lietas uz laiku pēc krietni padarīta darba. Lai tiktu galā ar spēcīgākiem, labu nevēlošiem, ļauniem, starp citu kā rāda pasaka vienlaikus laimīgā kārtā arī pamuļķiem, pretiniekiem dzīvē, ir laikus par to jādomā un tam jāgatavojas. Ruksīšu celtās būdiņas ataino cilvēku zināšanu un prasmju evolūciju – pirmais ceļ no salmiem, otrais no zariem un trešais no ķieģeļiem vai citās pasakas versijās – no akmens. Paši trīs ruksīši – cilvēka personības attīstības stadijas. Jaunākie ruksīši tēloti kā mazi un bērnišķīgi, kuru pamatmērķis ir atrast laiku parotaļāties, un kuri par nākotni vēl nedomā, ar notikumu prognozēšanu nenodarbojas un tāpēc mājiņas celšanai īpaši daudz laiku atvēlēt negrib. Gudrākais no trim ruksīšiem ir vecākais, kurš ir visvairāk pieredzējis un spēj notikumus prognozēt. Viņa darbības mērķis – uzcelt māju, kura pasargās, kurā justies droši un tad arī izklaidēties un priecāties. Pasakas klausītāju līdzpārdzīvojums nogulsnē zemapziņas līmenī atziņu par to, cik patīkami ir priecāties pēc labi padarīta darba. Identifikācija ar šiem varoņiem palīdz pieaugt, iemācīties dzīvot, atsakoties no „baudas principa” šeit un tagad, un, apgūstot dzīvošanu saskaņā ar realitātes principu, jo, lai cik intensīvi kāds mūs aicinātu „dzīvot viegli”, tas nav savienojams ar realitātes principu pieaugušas, nobriedušas personības dzīvē – vieglās un baltās dienas var nākt tikai pēc pūļu un darba ieguldīšanas. Pretinieks, arī daudz spēcīgāks , ir pieveicams tam, kurš ir prasmīgs un nebaidās piepūlēties. Atšķirībā no dažādiem moralizējošiem stāstiem un fabulām, pasaka dod cerību un ticību izaugsmes procesa iespējamībai priecīgā un saistošā veidā, un netieši aicina bērnu augt un attīstīties. s. Starp citu, cilvēki, kuri jaunības laiku nav pavadījuši kā jaunākie ruksīši, un ir ielikuši labu pamatu tam, lai ziemā un vecumdienās būtu, kur jauki atrasties, bieži kā vienu no mīļajām pasakām nosauc arī Trīs ruksīšus. Šī pasaka veicina vēl vienu svarīgu psihiskās veselības iezīmi –spēju prognozēt savas rīcības sekas. Cilvēki nemitīgi plūc savu iepriekš izdarīto izvēļu „augļus” – cilvēku rīcības sekas ir tās, kuras veido cilvēku „likteni”.
Palūkojoties no citas puses, šī pasaka aicina akceptēt nepieciešamību kontrolēt savas neapzinātās dziņas un vēlmes. Psihoanalītiskajā literatūrā ‘’ļaunais vilks„ tiek analizēts kā cilvēka paša agresīvās daļas projekcija uz ārpusi un tikšana galā ar vilku tādā gadījumā iegūst papildus jēgu – cilvēks pamazām iegūst prasmi pārvaldīt pats savas agresīvās jūtas un dziņas, kas ir viens no augstākajiem iespējamiem sasniegumiem cilvēka dzīvē vispār.
Ir pasakas, kuras aicina bērnu atrast viņa patieso identitāti, nebaidoties no šķiršanās sāpēm no mājam, kurās viņa galvenā identitāte ir” bērns”. Sevis meklējumi sākumā ir cieši saistīti ar sāpēm un zaudējuma izjūtu – mājas miera, drošības, kur paklausība nozīmēja ērtu dzīvi. Laimīgās un bezrūpīgās bērnības laiks ir beidzies (ja tāds ir bijis, jo psihosomatiskās medicīna un psihoterapijas ārstu klīniskā prakse rāda, cik daudziem cilvēkiem tāda laika nemaz nav bijis).
„Brālītis un māsiņa”
Pasakā „Brālītis un māsiņa” māsiņa ir tā, kura šajos meklējumos sargā abus no ieslīgšanas zemapziņas instinktu un dziņu diktētos baudas meklējumos, brīdinot brālīti nesākt dzert no dīķa, avotiņa, peļķes (dažādas pasaku variācijas), lai viņš nepārvērstos par dzīvnieku. Sadzīves līmenī tik aktuālā tēma – brīdinājums cilvēkam, kurš emocionālās nelabsajūtas dēļ pastiprināti lieto alkoholu, narkotikas, u.tml. par sagaidāmo degradāciju. Pie tās cilvēku noved nenobriedušas personības nepieciešamība pēc tūlītēja emocionāla diskomforta likvidācijas, nespēja atlikt labsajūtas iegūšanu, kā to prasa realitātes būtība. Tādā gadījumā pārsvaru ņem un cilvēka rīcību nosaka baudas princips – kura jēga ir – aizmiršanos no dzīves problēmām dodošo baudu saņemt tūlīt un šobrīd, citādi „neizturēšu”. Tā kā šāds domāšanas veids papildus vēl akceptē dažādas antisociālas darbības, tad tas ir dzīves veids, kurš veido cilvēka degradācijas „likteni”, jo problēmu risināšana tiek atlikta mūžīgi un personības infantilizācija nebeidzas nekad ar visām no tā izrietošām sekām „likteņa” veidošanā, pie kam katra neveiksmīga izvēle padara grūtāku atgriešanos uz potenciālās izaugsmes ceļa. Bez mīlošu un gudru cilvēku palīdzības (kura dzīvē reti pieejama) tāds cilvēks savā būtībā pārvēršas par dzīvnieku, iespējams, mīlīgu jēriņu, iespējams, ļaunu plēsoņu.
Pasaka par Sniegbaltīti
Pasaka par Sniegbaltīti ir pasaka par mātes un meitas sacensību. Ja mātes personības attīstība nav pilnīga, viena no tās izpausmēm būs t.s. Oidipālās problēmas, kuras izpaužas vairākos veidos, bet māšu gadījumā visspilgtāk – nepieciešamībā sacensties ar savu meitu. Mātes- sāncenses un mātes -draudzenes ir viena procesa divas dažādas puses. Abos gadījumos bērnam pietrūkst emocionāli siltu, tuvu attiecību ar māti. Māte -draudzene ir pavisam cits attiecību modelis, kurā draudzene, t.i. “vienaudze” ir, bet gudrās, dzīves pieredzējušās mātes nav. Vienu no šādiem modeļiem labi var izpētīt Darrena Aronofski filmā „Melnais gulbis.” Māte, kurai ir izteikti personības traucējumi, nespējot izprast savu meitu, iedziļināties viņas jūtās, piespiež viņu spēlēt „saldās meitenes ” lomu un – piespiež viņu realizēt savu bērnības sapni – kļūt par balerīnu. Tā izpaužas mātes narcistiskie traucējumi, jo, nebūdama nobriedusi personība un nespējot pildīt mātes funkcijas, viņa spēj tikai spēlēties ar savu bērnu kā ar saldu lelli, kurai pašai jūtu nav un kura izpilda mātes komandas. Tiklīdz meitene izrāda savas jūtas – bailes, dusmas, kuras liek teikt nē, aizvainojumu, – māte nobīstas un kļūst nikna, apvainojas uz bērnu, it kā tā ar savām jūtām viņai nodarītu pāri, kas nav iespējams ne teorētiski, ne praktiski, jo katrs cilvēks jūt to, kp jūt, nevis to, kas viņam, citaprāt, jājūt. Mātei diskomfortu sagādā arī meitas panākumi, kuri pašai pietrūkuši, un filmā niansēti parādīts, kā apzināti un neapzināti māte cenšas panākumus nepieļaut arī savai meitai. Rezultātā slimā māte iegūst zināmu komfortu par augstu cenu – bērna personība tiek gandrīz nogalināta. Filmā galvenajai varonei palīgā dodas viņas baleta kolēģi un trupas mākslinieciskais vadītājs, kurš viņu izglābj tāpat kā pasakā Sniegbaltītei palīdz Mednieks, kurš, pretēji mātes pavēlei, meiteni tomēr nenogalina, un rūķīši. Gribētos domāt, ka šie ir stāsti par Mīlestības vārda visplašākā nozīmē lielo spēku un nozīmi cilvēka dzīvē.
Pasaka par Pelnrušķīti
Vēl pieminama būtu pasaka par Pelnrušķīti. Priekšplānā izvirzās siblingu savstarpējā konkurencē zaudējuša bērna rūgtā drāma. Neviens no pieaugušajiem nevēlas mazajai meitenei palīdzēt – ne tēvs, ne pamāte. Tomēr Pelnrušķītei ir iespēja ar salīdzinoši nelielu citu emocionālu atbalstu izdzīvot savu dzīvi – viņai ir bijusi mīļa, gudra, respektīvi, psihiski vesela māte, kura spējusi ielikt bērna personības veselīgai attīstībai nepieciešamos pamatus. No psihoanalītisko teoriju viedokļa laiks to ielikšanai – pirmie pieci dzīves gadi. Un dažādu tautu pasakās Pelnrušķītes māte mirst, kad viņa šo vecumu ir jau sasniegusi. Ielikti pamati nozīmē, ka meitenei piemīt spēja uzticēties sev un citiem, spēja būt neatkarīgai bez kauna izjūtas , spēja vēlēties, interesēties, stādīt dzīves mērķus un sasniegt tos un baudīt tos bez vainas izjūtas. Tās ir īpašības, kuras ļauj izturēt grūtus dzīves posmus, nezaudējot mērķtiecību, piepildīt savu sapni. Pelnrušķītes mērķis ir apprecēt puisi, kuru viņa ir iemīlējusi, kura fotogrāfiju glabā un par kuru tikai vēlāk uzzinājusi, ka tas ir Princis (šī tēma dažādu tautu pasakās un literārajos darbos tiek variēta – piemēram, Prokofjeva baletā Prinča fotogrāfija tiek glabāta aizkrāsnē, filmā “Trīs rieksti Pelnrušķītei” fotogrāfijas nav, bet meitene pastāsta kalpam, kā ieraudzījusi un iemīlējusi Princi). Cilvēkam, kurš iet droši un ar paļāvību uz savu mērķi viss izdodas, nevis tāpēc, ka kādas durvis pašas atvērtos, bet tāpēc, ka skaidri zinot ko grib, cilvēks ar lielu pārliecības spēku ver vaļā tieši vajadzīgās durvis. Pasaka ir stāsts par to, ka labs paštēls un pašcieņa ir panākumu pamats.
Publicēts: Rīgas Stradiņa universitātes PSIHOSOMATISKĀS MEDICĪNAS UN PSIHOTERAPIJAS katedras 25 gadi un klīnikas 10 gadi, RSU, Rīga, 2021.g., 162.lpp.
