Pasakas kā dzīves scenāriji un to metaforiskā nozīme (3.daļa)
Prof. Gunta Ancāne
Stāsts par Pelnrušķīti no ārsta viedokļa raugoties, ir stāsts par psihiski vesela cilvēka dzīves gājumu. Diemžēl ārsta praksē pārāk bieži sastopama ir patoloģiskā un slimā Bārenīte. Izšķirošais iemesls, kāpēc viena meitene izveidojas par Bārenīti, otra par Pelnrušķīti, ir agrīnā emocionālā bērnības pieredze. Abas it kā ir bārenes, tomēr atšķirība ir būtiska – Pelnrušķītes māte mirst, kad meitai ir vismaz 6-7 gadi, kas nozīmē, ka veselīgas personības pamati paspēti ielikt (skat.nod.Psihiskā veselība), tas ie cilvēks ar labu pašcieņu, pašvērtibas izjūtu, izveidojušos pamatus spējai būt autonomai, uzņemties atbildību, būt enerģiskai, ļaut sev gribēt, izvirzīt mērķus, būt zinātkārai, uzdrošināties un izbaudīt patīkamās jūtas – tādas kā prieku un mīlestību. Pelnrušķītes zina, ko grib un to arī parasti sasniedz un par to priecājas. Savukārt Bārenīšu māte nomirst bērnam piedzimstot (mūsdienās klīniskajā praksē biežāk tas saprotams netieši – māte ir fiziski dzīva, bet nespējīga pildīt savas mātes funkcijas). Līdz ar to šiem bērniem nav iespējas veselīgi iziet cauri personības attīstības stadijām (skat nodaļu Personības attīstība) un augstāk minētās īpašības neattīstās. Veidojas cilvēks ar personības traucējumiem, visbiežāk depresīviem, vai sado-mazohistiskiem, kurš savu emocionālo traucējumu dēļ nav spējīgs ne izvirzīt, ne piepildīt dzīves mērķus. Izteiksmīgi šai ziņā ir pasaku nobeigumi – ja Pelnrušķīte apprec iemīļoto Princi, tad Bārenīti apprec kāds saimniekpuisis no kaimiņciema, kurš nav viņas izvēlēts un nav vēl zināms, vai viņai kaut patīkams. Tādas dzīves ir pilnas “smaga likteņa”, problēmu, jo pietrūkst galvenā – prieka, mīlestības. Kā saka Imants Ziedonis “bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības viss ir mazs”. Tādas “mazas” un nepiepildītas tās dzīves arī veidojas. Agrāk vai vēlāk sākas dažādas somatizācijas, kuru terapija ārstiem liek lauzīt galvu, jo etiopatoģenētiskie faktori pamatā ir emocionāli patofizioloģiski procesi smadzenēs. Šādos gadījumos rekomendējama integratīva terapija, pievienojot labu dziļā veida psihodinamiskās psihoterapijas kursu. Tas mēs darīt “brīnumus”, kā tos nereti nodēvē paši pacienti, pēkšņi sajutuši spēku un drosmi sākt dzīvot un piepildīt savu dzīvi, ne tikai izdzīvot.
Pasakas paceļ tēmu par ticības nepieciešamību brīnumiem, burvestībām, pārvērtībām – tātad iespējamībām. Tā ir tēma par cilvēka gatavību pārmaiņām, un, lai arī pārmaiņas vienmēr iet kopā ar emocionālu disstresu un nekad nav savā būtībā vieglas, spēju pārmaiņas uzņemt ar prieku un interesi. Spējai cerēt uz tām un būt gatavam tām. Gan smagām, gan patīkamām. Latviešu folklorā šī tēma atspoguļota īsajā pasakā par Laimes māti, kura negaidot ierodas pie kāda pāra un aicina izteikt trīs vēlēšanās, kuras viņa piepildīs. Pārim, izrādās, nav nopietnu, sirdī glabātu un lolotu vēlēšanos. Vispirms sieva izprasa desu, vīrs dusmās novēl lai tā desa piekārtos viņas degungalam, un nu, saprotams, atliek pēdējā – lai desa tur vaits nekarātos. Trīs iespējas izniekotas. Ārsta psihosomatologa psihoterapeita kabinetā šādi pacienti – ar izniekotām dzīvēm sastopami bieži. Tad tiek pētīts, ko pacients vēlas savā dzīvē un tad tiek likti kopā visi iespējamie talanti un kapacitātes un potences, kas pacientam piemīt, to sasniegšanai.
Pasakas, protams, izklaidē, tomēr svarīgāk, ka gudram cilvēkam daudz ko dod, daudz ko iemāca un spēj padarīt viedāku. Kā daudz kas cits, tās dod materiālu domāšanai. t Zigmunds Freids saka, ka domāšana ir potenciālo iespēju analīze tai nozīmē, ka domājot un pārdomājot iespējamās iespējas un vienas vai otras izvēles konsekvences, cilvēks veido savu „likteni” jeb pareizāk savu dzīvi, patīkamāku un interesantāku, bez liekiem sarežģījumiem, bez neapzinātas nepieciešamības veidot katrā ūdens glāzē vētru, bez fantāzijas, ka paša dzīves neveiksmēs un grūtībās būtu vainojams kāds cits/i. Psihiski vesela un iekšēji brīva cilvēka pirmais ieguvums – fascinējošā spēka un varēšanas izjūta veidot savu dzīvi, apziņa, ka neviens tavu dzīvi nespēj būtiski ietekmēt (izņemot, protams, vecāku ekstrabūtisko jeb ekstrakritisko ietekmi uz personības veidošanos bērnībā). Tēma par princesēm un prinčiem, karaļiem un karalienēm, kuri pasakas sākumā cieš no netaisnības un nav savas valsts valdnieki, parasti nobeidzas ar to, ka viņi iegūst varu un varēšanu, tai skaitā iekšēju spēku, pārvaldīt savu valsti, respektīvi, savu dzīvi. Respektīvi – brīvība un neatkarība kā cilvēka dzīves augstākā vērtība.
Šai tēmai tuva ir pašcieņas tēma. Bez patiesas cieņas pret sevi un pašvērtības izjūtas brīvības izjūta nav realizējama. Zīmīgi, ka viens no svarīgākajiem Eiropas juridiskajiem aktiem – Eiropas Savienības Pamattiesību harta (Nica, 2000) – sākas šādi: Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā (1.nodaļa, 1.pants).
Pasakas ļauj katram atrast svarīgas atbildes par sevi, par pasauli, par dzīvi. Tādejādi pasakas dod emocionālu atbalstu, dod zināšanas, veicina personības attīstību. Var būt arī vārtiņi, caur kuriem ieskatīties sevī. Uzdodot sev jautājumu, kura no pasakām man šobrīd liekas vistuvākā, katrs var aizdomāties, kādā veidā šīs pasakas sižets un tajā dotie vēstījumi ir aktuāli šī brīža dzīvē.
Cilvēks jūt, kura no daudzajām pasakām atbilst viņa šī brīža iekšējai emocionālai situācijai un vajadzībai, – kura šobrīd ir personības vājā vieta, kuras stiprināšana prasa atbildēt uz virkni jautājumu. Pasakas ļauj attīstīt iztēli, radošās spējas, un, veidojot skaidru robežu starp realitāti un fantāziju, palīdz tomēr arī šīs abas daļas personībā integrēt. Zēns, kurš, klausoties pasaku, iejuties bruņinieka ādā, pēc mirkļa spēlējot futbolu ar draugiem pagalmā, zina, ka nav bruņinieks, ka ir 21.gadsimta bērns, tomēr zināms goda kodekss viņam būs pazīstams.
Šajā rakstā analizētas tika tautas pasakas. Kas attiecas uz modernajām autoru pasakām, tad tās reti kad konkurē, jo, kā viena autora darbs, vairāk vai mazāk mākslinieciskā formā ir zināmā mērā vienpusējs redzējums un ar tautas pasaku gadsimtiem ilgo daudzkārtējo pulējumu tam grūti sacensties.
Tautas pasakas satur sevī daudz dzīves gudrību un gudrā, neuzbāzīgā, saistošā veidā ar mums dalās. Tikai jāņem, tikai jādomā, tikai jāstrādā ar sevi, lai varētu paņemt. Un tad jau ir tik patīkami izdzīvot mums katram doto iespēju būt par valdnieku – karalieni vai karali – un patiesi veiksmīgi īstenot savas karaļvalsts – t.i. savas dzīves – sakārtošanu un jauku pārvaldīšanu.
Publicēts: Rīgas Stradiņa universitātes PSIHOSOMATISKĀS MEDICĪNAS UN PSIHOTERAPIJAS katedras 25 gadi un klīnikas 10 gadi, RSU, Rīga, 2021.g., 162.lpp.