Cilvēka dzīvē ļoti reti ir tādi brīži, kad notikumus un attieksmi pret tiem var izteikt kategoriski – balts ir balts un melns ir melns. Parasti viss ir krāsains. Bet nu reiz ir – balts un melns. Krievijas agresija pret Ukrainu un daļas politisko līderu merkantīlā bezspēcība ir radījusi nepieciešamību pēc Latvijas sabiedrības morālās attīrīšanās.
Mūsuprāt pienācis īstais brīdis, kad paust skaidru nostāju un arī atbalstu tiem Latvijas politiķiem, kuri mums, latviešiem, patiesībā palīdz saglabāt psihisko veselību, kuras viens no stūrakmeņiem ir pašcieņa. Latviešu tautai ir tiesības dzīvot apstākļos, kas nebojā tās mentālo veselību.
Latvijas okupācijas sekas uz latviešu mentālo veselību
Latvijas okupācija, ko izdarīja krievi (toreiz saucās PSRS) 1940. gadā, tai sekojošais baigais gads, nomocīti un līdz nāvei spīdzināti cilvēki, izvešanas uz Sibīriju, ir iecirtušas dziļas emocionālas brūces vairākās latviešu paaudzēs.
Emocionālu traumu tāpat kā fizisku traumu nepieciešams sadziedēt, citādi tā kļūst hroniska un hroniski sāp. Turklāt ilgstoši neizārstēta šāda trauma rada cilvēkus:
- ar zemu pašcieņu,
- kas neprot priecāties, bet vienmēr gatavi paciesties,
- kuriem attīstās pazemība un iztapība, piemēram, viegli pārejot uz agresoram ērtāku valodu vai diskusijās pārāk ātri atsakoties no sava viedokļa aizstāvēšanas,
- kas liek smaidīt svešiniekiem un tajā pašā laikā ar bardzību un nepārtrauktu kritiku izturēties pret pašu bērniem.
Beigās pazūd spēja mīlēt citus un ļaut sevi mīlēt. Trauksme, bailes, nepārliecinātība rada mūždien neapmierinātus, īgnus, viegli aizkaitināmus cilvēkus, kuri savā bezspēcības izjūtā ir grūti citiem un smagi pašiem sev. Tauta un valsts neattīstās un neuzplaukst tādā apmērā kā varētu, ja būtu šo traumu izārstējusi.
Latviešu pašcieņa tiek bojāta it sevišķi pēdējos gados, 9. maijā notiekot festivālam pie tā dēvētā Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā. Mēs gribam atgādināt un uzsvērt, ka 9. maijs nav Otrā pasaules kara beigu diena, kad pieminēt bojā gājušos, – patiesībā Latvijai un latviešiem 9. maijs ir okupācijas diena, un tie, kas pulcējas, svin un nekaunīgi priecājas par savu uzvaras dienu, klaji demonstrē necivilizētību un cieņas trūkumu pret valsti, kurā dzīvo. Svinēt gadu no gada 9. maiju nozīmē traumēt latviešu psihisko veselību.
Aicinām nepieļaut, ka Latvijā svin 9. maiju
Tā nav diena, kas simbolizē brīvību vai demokrātiju. Nē, šī diena simbolizē okupāciju un to nodarījumu, kas veikts pret latviešiem. Vēl vairāk – šogad pulcēšanās 9. maijā tiks uztverta kā atbalsts Krievijas agresijai Ukrainā. Civilizētā Eiropa 2.pasaules kara beigas un tā upurus piemin 8. maijā, vai jebkurā dienā Brāļu kapos pie mūžīgās uguns.
Monuments, kas tagad tiek dēvēts par Uzvaras pieminekli, ir nojaucams
Monumentu, kura oficiālais nosaukums ir Piemineklis padomju karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem, bet tagad tiek dēvēts par Uzvaras pieminekli, ir nojaucams. Esam ar mieru atdot daļu savas gada algas šim mērķim. Kā agrāk Latvijas tauta saziedoja līdzekļus Brīvības pieminekļa uzcelšanai, tā latviešus tauta var par saziedotiem līdzekļiem nojaukt šo mūsu tautas okupāciju simbolizējošo monumentu. Ja kāds vēl uzskata, ka šī ir saglabājama vēstures liecība, tad nebija nojaucams arī Ļeņina piemineklis.
Beidzot Latvijā sabiedriskajā telpā nepieciešama viena saziņas valoda, un tikai pašsaprotami, ka tā ir valsts valoda.
Demokrātiskā sabiedrībā katram ir tiesības un ir pienākumi, arī mazākumtautībām tādi ir. Piemēram, būt lojāliem valsts pilsoņiem un veicināt tās uzplaukumu. Tai pat laikā mēs gribam uzsvērt, ka Latvijai ir nepieciešami visi Latvijas pilsoņi, visās valodās runājošie, taču nācijas saprašanās valoda Latvijā ir latviešu valoda.
Aicinājums mums, latviešiem, lieliskajiem krupju rijējiem, – saņemt savu pēdējo drosmi, saprast un akceptēt, ka mēs vairs nevaram un nedrīkstam atļauties rīt krupjus un ka mums ir svarīgi atgūt pašapziņu.
Mēs iesakām latviešiem un latviski runājošiem katru dienu izdarīt divus labus darbus.
- nepāriet uz krievu valodu. Mūsu pieredze: šādos gadījumos deviņi no desmit krievvalodīgajiem sāk runāt gana labā latviešu valodā.
- to desmito mācīt latviešu valodu, piemēram, sākot ar labdien, paldies, un tikai pēc tam, ja JUMS tas nepieciešams, pāriet uz svešvalodu.
Aicinām mūsu sabiedrības locekļus, kas ikdienā runā krieviski, saliedēties un pateikt skaidru NĒ Krievijas karam Ukrainā.
Situācijā, kāda tā ir tagad, nepieciešama skaidra nostāja. Nevar atrasties kaut kur pa vidu. Šis ir brīdis, kad Latvijas krievvalodīgajiem jāpārdomā, kuru no abām civilizācijām viņi izvēlas. Krievu zaldātu uzvedība Ukrainā skaidri parāda, ka krievi kā tauta tiešām nepieder Rietumu civilizācijai.
Latvija kā brīva un neatkarīga valsts jau sen ir izvēlējusies piederēt Rietumu civilizācijai un respektēt tās vērtības. Ja tās kādiem no krievvalodīgajiem ir pārāk svešas, ja viņiem tuvāks ir tas cilvēcisko attiecību modelis, ko šobrīd demonstrē Krievija, tad pastāv iespēja pārvietoties. Jo Latvijā mēs tādu modeli nekad nepieļausim.
Šobrīd krievi Ukrainā izvaro sievietes un bērnus, spēlē ar bērniem spēli „tu skrien, un es tevi sašaušu”, aplaupa, pazemo, nogalina. Krievijas karaspēks Ukrainā ne tikai pamet savus nogalinātos un ievainotos uz ielām, bet pirms pamešanas vēl tos aplaupa.
Vai kāds no jums, kuri dzīvojat Latvijā, arī esat ar tādām pašām vērtībām?
Mēs ticam, ka latviešu nācija spēj apvienoties un dažādas izcelsmes latvieši kopā var aizstāvēt savas demokrātiskas un neatkarīgās valsts intereses un attīstības iespējas.
Ārstes
Dr.med. Gunta Ancāne un Dr.med. Dace Zavadska
